Netikumi un pirmā reize mežā

Turpinot Samora netikumu blici, jāuzskaita vēl viens netikums: Samo kož. Manas rokas ir sakostas, zilumainas, dzeltenas un zaļas. Un sāp! Ja no sākuma viņš knakstījās, tad tagad kož kā pats nelabais – simt gadus neēdis mežonis no džungļos sastopamajām cilvēkēdāju ciltīm. Un es vairs nejūtos kā viņa draugs, bet gan kā boksa maiss, cukurs vai sakaltis maizes kancītis, kuru var ēst, ēst, ēst. Viss! It kā nepietiktu ar to, ka viņš man kož rokās... Taču vienreiz viņš pakampa manu pupu. Ja man vēl būtu tādi arbūzi, ka varētu izkost robu, taču viņa mute un mana rozīne – no, no, no. Viss. Nekādas košanas vairs! Ja kodīs, sitīšu. Pa degunu. Pa krūtīm. Visur! Lai tik pamēģina vēl iekost. Man ir apnicis. Grrrrrr......

Tiesa, netikumu blicē ir jāuzskaita vēl viena izmaiņa. Mūsu problēmas ar iešanu cauri aplokiem, žogiem un elektriskajiem ganiem ir izcīnītas. Vai pareizāk būtu teikt – mazinājušās. Citu reizi gan Samo tā dīvaini pa malām paskatās, bet tad es fiksi viņa domas aizdzenu uz citām lietām – uz to, ka ir jāstrādā. Citreiz sanāk gan ar pātagu pamudināt... Bet kuram nesanāk? Vairāk cauri nav izgājis. Un tas ir labi.

Esam piedzīvojuši arī izaugsmi. Mums iet vēl labāk soļojot blakus, rikšojot blakus, apstājoties blakus. Liekas, ka vajadzētu sākt mācīties kaut ko jaunu. Piemēram, nodoties apvidus prieku baudīšanai un doties mežā. Konsultējos ar Natāliju, savu jāšanas treneri. No sākuma vajadzētu pa mazam gabaliņam tuvoties mežam, nedrīkstot pieļaut, ka zirgs no kā sabīstas un tad laiž ļekas pār galvu uz mājām. Protams, viņa arī teica, ka sākumā uz mežu vajadzētu iet kompānijā vēl ar citiem zirgiem, lai Samo redz, ka pārējie ir droši un ka viņam nekā nav jābaidās... Ja tas būtu tik vienkārši, noteikti varētu iet ar kompāniju. Taču, nē, parasti es stallī esmu no rīta, bet pārējie ap pusdienas laiku un pēcpusdienā, turklāt ir tik ļoti maz cilvēku, kas dodas mežā pastaigas pēc...

Strādājam divatā. Tuvojamies mežam. Es mīļi, uzstājīgi, pētot, vai viņam nav bail un cenšoties sagaidīt to mirkli, kad viņš varētu no kaut kā nobīties. Lai arī mežā netiekam, jo mēģinām gar meža maliņu, manuprāt, iet diezgan labi. Zirgs man uzticas, viņš ļoti cenšas, lai mani iepriecinātu. Man gan jāatzīstas, ka pirmajās reizēs, dodoties uz meža pusi, man bija bail – ja nu viņš sabīstas.... Atkal būtu netikums rokā.

Meža sakarā rakstot, tomēr pienāca diena, kad mums palaimējās. Stallī ieradās viena jaunzirga iestrādātāja un viņa gribēja doties pastaigā pa mežu. Protams, mēs ar Samo līdzi. Šī bija pirmā reize, kad mēs ar Samo (un citiem cilvēkiem un citiem zirgiem) bijām mežā. Bija interesanti. Lai arī man no sākuma bija bail un zirgs bija diezgan uzvilcies, ceļojums noritēja veiksmīgi.

Šodien nonācu pie būtiskas atziņas – mans zirgs uztraukumā un bailēs vienmēr ēd. Un nevis ēd tā mierīgi, bet rij. Rij. Rij. Pilnām mutēm.

Vai zirgs var uzskriet cilvēkam? Skriet virsū, neapstāties tā priekšā, pārskriet pāri un atstāt no cilvēka vien slapju peļķi? Pēdējā laikā, darbojoties ar Samoru pie rokas vai vnk laukumā skrienot, viņš mēdza pietuvoties ļoti aktīvi rikšos un dažbrīd pat lēkšos. Protams, arī pamest dibenu un izspert pakaļkājas. Lai arī zirgā nebija vērojamas dusmas (atglaustas ausis un sejas izteiksme, kas vēstī par iznīcinošu naidu), dažu reizi jau tā kā bail paliek. Jaunzirgs tomēr... Taču atbilde, par to, ka nē, nevarot, atnāca pati. Reiz darbojāmies, viņš bija labi tālu un, nobīdamies no mašīnas, strauji nesās manā virzienā. Lēkšos. Es jau padomāju, ka būs beigas, jo zirgs, pat nedomādams stāties, skrēja uz manu pusi. Taču nebija. Viņš ļoti strauji nobremzēja un tikai mazliet paslīdēja sniegā. Viņš apstājās teicami. :)