(2. daļa)

Kā jau visiem zināms, mūsu sunītis guļ gultā ar mums. Jā, dažiem šķitīs nehigiēniski (man pašai tā kādreiz likās), taču tas netraucē. Ir kāds cits aspekts, kas nedaudz biedē. Viņš mēdz ielīst starp mums, gulēt kājgalī vai galvgalī, citreiz viņš noguļas pie galvas un ēd matus. Ir bijusi reize, kad, pie maliņas gulēdams, puika izkrīt no gultas, ar skaļu būkšķi atsizdamies pret zemi. Ir bijusi reize, kad Rihards, griezdamies uz otriem sāniem, viņam uzveļas virsū, un ir bijusi reize, kad es, pa nakti ceļoties, viņam uzsēdos virsū, un viņš smilkstot un ņurdot liecināja, ka paliek zem manis. Nu, bet kā zināms, - puika vēl ir sveiks un vesels, un nenospiests, katru rītu modina mūs, laizot seju, rokas un kaklu un skraidot pa mūsu miegainajiem ķermeņiem.

Puika ir greizsirdīgs. Citreiz, kad dauzāmies ar Rihardu divatā vai gribam tā vienkārši pagulēties, šis lien starp mums, kā vēstīdams – paga, paga, bez manis nē, es arī te esmu.

Kad ar Rihardu dauzāmies ar spilveniem vai dūrēm, tēlojot kunfū pandas, Rango lec un aizstāv to, kuram uzbrūk. Man viņš vienreiz ieķērās dibenā, jo mans kunfū spēriens Rihardam izskatījās draudīgāks. Un tad es tā iedomājos – kas notiks, ja mājā ielauzīsies zaglis un es uzbrukšu zaglim? Vai mans suns kodīs man?

Rango paliek smags. Vienu rītu viņš man tā uzleca uz kuņģa, ka man elpa aizcirtās. Un viņš kož stipri, un skrāpē stipri. Citreiz pa miegam viņš kustina ķepiņas, atņirdz zobus un klusi ierejas. Vel viņš mēdz daudz krākt un dažreiz purkšķināt.

Vienu dienu visi trijatā gājām pastaigāties. Ceļš bija slidens, taču man bija labi protektori, un arī suns gribēja paskrieties. Domāts darīts. Suns sāka skriet, es pakaļ. Vēl lāgā nesākusi, attapos uz ledus ar sāpošu astes kaula galu un muguru. Suns bija man uz krūtīm. Skatījās acīs un laimīgi luncināja asti, domādams, ka es vēlos spēlēties šādi.

Šodien mana māsa visiem atnesa cepumus. Rihards ēda, suns skatās virsū. Skatās, skatās. Siekala pārkaras pār lūpu, stiepjas zemāk, zemāk, līdz zemei. Notek. Suns turpina skatīties. Atkal siekala, stiepjas, stiepjas, notek. Pirmo reizi redzējām, ka mūsu suns tā spēj siekaloties,... un tā smējāmies.

Rihards teica, ka sunīša domas, mūs sagaidot dzīvoklī vienam, ir šādas:

"Come inside and be afraid / Of this impressive mess I've made"

Šie ir vārdi no dziesmas, kas ilgu laiku (un vēl joprojām) mums ir topā - Beyonce vs Disturbed If I were a disturbed boy (http://www.youtube.com/watch?v=R0Fwbaojsic ). Un mūsu suns, atstāts vienatnē, spēj sataisīt tādu bardaku, ka maz neliekas. Jāaudzina.

Rango joprojām ir nesabiedrisks. Rej uz dzīvokļa saimnieku kā uz sātana iemiesojumu. Vai tas varētu būt iemesls tam, ka arī man saimnieks ne acu galā nepatīk? Vēl es dažreiz mēdzu aizdomāties, kāpēc mans suns man nelaiza seju. Visiem laiza, tikai ne man. Man nepatīk, ka laiza seju. Rokas jā, kaklu, jā... Mans suns to varētu just? 

Apmācību sākums

Reanimējot dienasgrāmatas ierakstus, sanāk, ka ir 3. decembris, pirmdiena.

Jaunā nedēļa sākas ar nepatīkamām ziņām – griežot zirgam nagus, atklājām, ka divi nagi ir ieplaisājuši, taču naga vidus - melns. Netīrumi, infekcija, kas, mazliet ielaista, spētu sagādāt milzīgas galvassāpes man un pamatīgas nagu/kāju problēmas Samoram. Aivars, staļļa saimnieks, izgrieza pamatīgi, zirgs aizgāja jutīgām kājām.

Turpmākajās dienās piesala, un zirgs staigāja ne cepts, ne vārīts. Nemocīju puiku – atnācām stallī, notīru, samīlēju, izgājām ārā uz laukumu, mācījāmies stāvēt ar nomestu striķi. Pirmajās reizēs zirgs šito jociņu nesaprata. Sak', man ir interesanti ar tevi, kāpēc man jāstāv, ja tu ej. Mācījāmies arī nolaist galvu. Cenšos paslavēt, kad viņam sanāk, pirms ir apnicis. Tas esot galvenais jaunzirga apmācības procesā – nepārforsēt un nekad neprasīt vairāk, kā zirgs ir spējīgs izdarīt.

(Zirgs ir košļāts un apkošļāts.... :/ )

Dažreiz man liekas, ka Samo ir skumjš. Viņam ir tik skumjas acis. Ganībās viņu nemīl. Visi sper, kož, atglauž ausis. Kažokā mūžīgi izspārdīti robi, āda noberzta. Varētu jau turēt stallī, bet nē, ārā tomēr gaiss svaigs, var izskrieties, zeme tīra (tikai dubļaina, bet tie jau nav mēsli, amonjaka smakas...).

Kad uzsnieg, zeme vairs nav asa. Arī zirga nagiem ir mīkstāk, un viņa soļi vairs nesāp. Nāk priecīgāks, drošāk, brīvāk. Šodien atļaujamies laukumā padarīt kaut ko aktīvāku – soļojam, rikšojam blakus. Lieku viņam mācīties ātrumu maiņās, ieklausīties balsī. Saprast, kad es soļoju, viņam jāsoļo, kad es rikšoju – viņam jārikšo blakus. Šodien viņš man pacēlās lēkšos. Rezgalis. Tā es viņam tur dzinos pakaļ, mēli izkārusi un centos atsaukt (viss notika pie vedamā striķa).

Viens no mūsu treniņiem. Kad atbrauca mani vecāki, domas par treniņu
pagaisa un zirgs mani sāka ignorēt. Atceros, par šo es ļoti pārdzīvoju -
ka neesmu zirgam pietiekami svarīga...                                                  

Otra lieta, kurai veltu īpašu uzmanību jau kopš Samora iegādes brīža, – cenšanās sasaukt puiku, lai viņš atnāk pie manis. Es to daru ne tikai laukumā, bet arī tad, kad eju viņam pakaļ uz ganībām. Saucu vārdā un gaidu, kad viņš nāk pie manis. Dažreiz nāk, citreiz nenāk. Iemācīsies! Lai mācās! Citreiz viņš paceļ galvu un iezviedzas, citreiz panāk kādu solīti pretī. Kad atnāk, tad cienāju ar maizi un cukuru. (Jaunzirgi, apmācības procesā par katru labu lietu, ko izdarījuši, esot jāpaslavē un jāatalgo, lai ātrāk saprot.) Domāju, ka ar laiku mums izdosies.

10. decembris, pirmdiena. Ir pagājis vairāk kā mēnesis, kopš Samo ir mans, taču mūsu attiecībās jau ir iestājies milzīgs progress. Ejot pakaļ zirgam uz ganībām un saucot viņu, zirgs iezviedzas un nāk man pretī. (Pagaidām Samo ir vienīgais man zināmais zirgs stallī, kurš nāk pretī saimniekam, kad tas viņu sauc. Jūtos mazliet lepna – es ar savu jaunzirgu mēneša laikā esmu panākusi to, ko daži ar saviem zirgiem nepanāk gada un divu laikā. :))

Darbojamies ar ķēdīšu nakteņiem, jo viņš ir jaunzirgs un
mūsu attiecības vēl nav tik labi izveidojušās. Nakteņi gan ir
uzlikti mazliet nepareizi - par zemu. Tagad to zinu un no
kļūdām esmu mācījusies. :)

Samo, kā jau bērns, grib rotaļāties. Mēs izejam laukumā, mācamies soļot, rikšot pie rokas. Cenšamies spēlēt ķeršanas. Es skrienu, vēlos panākt, ka viņš dzenas man pakaļ. Viņam vajadzētu dzīties man pakaļ. Pagaidām mums tas ir izdevies tikai vienu reizi! Visas pārējās reizes viņš velkas man nopakaļ kā uts pa kažoku. Un šodien bija smieklīgi – skrēju, aizslēpos aiz viņa pakaļiņas, un tā vietā, lai zirgs kaut kā aktīvi censtos apgriezties, lai man sekotu, viņš atkāpās un kāpās man virsū.

Darbojoties un spēlējoties, es viņu vēroju. Zinu, ka viņš man uzticas un manā klātbūtnē jūtas droši. Viņš atslābinās, nolaižot galvu. Samors uzticas man, taču svešiem cilvēkiem ne. To skaidri pierāda fakts, ka vienu dienu stallī ieradās tētis, iedevu viņam paturēt pātagu, zirgs momentā bailēs sastinga. Kas nu notiks? Kā pātagu paņēmu es, varēja redzēt, ka zirgs atvieglojumā nopūšas. :D

Bildē skaidri var redzēt, ka mans zirgs sāk kļūt par paprašaiku. Jā, mēs
esam ceļā arī uz šiem netikumiņiem. Našķi, našķi, našķi...