Mūsu sākums...
(Par bērna piedzimšanu parasti liecina stārķis ar sainīti knābī, par kumeļa atskriešanu – treileris.) |
Dienasgrāmatas un mana
bloga mērķis ir fiksēt notikumus un sniegt apstiprinājumu manis
izvirzītajai hipotēzei, ka cilvēks bez pieredzes un zināšanām
ir spējīgs izaudzināt labu zirgu, uzklausot padomus, mācoties no
kļūdām un pilnveidojot sevi. Otrs dienasgrāmatas mērķis –
spriest pašai, un, ja kādreiz gadīsies man otrs jaunzirgs, tad,
mācoties no savām kļūdām, arī to pataisīt par zirgu normālo.
:)
(Jaunā vieta, jaunais bokss. Zirgs ir mazliet sazāļots. Lēnīgums par to liecina un vienaldzība) |
Ja nekļūdos (protams,
es varu kļūdīties), savu pusotru gadu veco zirgu nopirku 2012.
gada 25. oktobrī. Dienu, kad man būs pašai savs rumaks, es biju
gaidījusi jau sen, taču pirms kādiem diviem trim gadiem sāku
aktīvi rīkoties - atradu bildi ar savu sapņu zirgu, izgriezu,
uzlīmēju uz portatīvā datora vāka un, piesaucot domu spēkus,
vilināju viņu pie sevis. Šķiet, man tas ir izdevies, jo zirgs
bildē un zirgs, kas tagad skaitās mans, ir uz mata līdzīgi. (Lūk,
pierādījums, ka domu spēks darbojas un ka visa pamatā ir sapņi
un cīņa par mērķi.) Sapņojiet, mani dārgie, un ejiet uz mērķi!

Izejot laukā nākamajā
dienā, bija uzsnidzis sniegs. Pirmais šā gada sniegs. Un šajā dienā notika arī kas tāds... kas ar
mani vēl nekad nebija noticis. Zirgs manā priekšā pacēlās
pakaļkājās. Man šķiet, es tajā mirklī biju tik ļoti
nobijusies, ka manas rokas trīcēja. Arī Riharda rokas trīcēja,
tāpēc bilžu nav :D.
(Zirga paceltā galva liecina par uztraukumu. Mirklis pirms pacelšanās pakaļkājās) |
Kopš mirkļa, kad zirgs
nonāca manās rokās, sākās mūsu apmācība. Sāku mācīties gan
es, gan zirgs. Mums priekšā ļoti liels un interesants darbs vienam ar otru. Paredzamas pūles, sviedri, asaras un prieks. Daudz prieka, savstarpējas uzticēšanās, draudzības, mīlestības, kopīgu treniņu, uzvaru un interesantu piedzīvojumu. Mēs iemācīsim viens otram ļoti daudz. Ļoti, ļoti daudz.