(1. daļa)

Mūsu sākums

Tik liels viņš bija, kad kad nonāca manā īpašumā. Nesot uz dzīvokli, aizbāzu aiz mēteļa, lai nesalst.

Kā es viņu ieguvu? Nopirku Rango tirgū. Atbraucu ar autobusu uz centru no jāšanas nodarbībām un gāju uz darbu. Tunelī bija bars cilvēku, kas apstājušies, kaut ko skatījās. Zināju, būs vai kaķīši vai sunīši. Jau labu laiku gribējās dzīvnieciņu. Piegāju, apskatījos, iebāzu roku grozā, lai viņus pamīļotu, un man roku sāka laizīt balts, skumīgs kucēns. Manējais.

(Sunīša pirmais, mūža lielākais guvums.)

Kā visiem zināms, manam sunītim ir zemā šasija. Reiz ar viņu gājām pastaigāties – ceļa malās sniegs, augšas nočurātas. Nu ko, teritoriju vēl neiezīmē, kāju neceļ. Kā tikt līdz augšai, ne mazākās apjausmas. Rango uz mutes nav kritis. Viņš izlīda caur sniegu, uzkāpa pašā “kalna” galotnē un pačurāja. Lūk, pierādījums, ka arī "mazi cinīši spēj gāzt lielus vezumus" . Šajā gadījumā - uzčurāt augstāk, kā spēj pacelt kāju.

*

Vēl nekad nebiju runājusi ar tik daudz svešiem cilvēkiem par kādu noteiktu tēmu, respektīvi, Rango. Te viņš rej un rūc uz visiem pēc kārtas (jā, jā, viņš vēl īsti nesaprot, kad notiek ielaušanās viņa/mūsu īpašumā un kad ne), te vienkārši labi izskatās... Lai nu kā, esmu sapratusi, ka daudziem cilvēkiem ļoti būtiska ir šķirne. Mēdz prasīt, kas manam par šķirni. Bezšķirnes taksis. Pirku kā taksi, dabūju šito. Un tad cilvēku acīs ir jaušamas manāms šoks. Kā? Nabaga cilvēks, iegrābās. Vai neredzēja, ka pēc takša gluži neizskatās? Un tad gribas pajautāt – vai es savu bezšķirnes taksi varētu mīlēt mazāk par cilvēku, kas mīl savu retrīveru, VAS vai vācu dogu. Da fak, cilvēki! Ne jau šķirni pirku, lai piedalītos modes skatēs vai vaislotos apkārt. Pirku sirdij mazu sunīti. Un mazu sunīti arī dabūju. Sirdij.

*

Rango ir ļoti nekomunikabls. Tagad gan to vēl noveļu uz to, ka viņš ir jauns un stulbs... bet nu... Ir pagalmā vairāki cilvēki ar suņiem. Visi iziet ārā katrs savā laikā, bet citreiz mums sanāk satikties. Vienā no šādām reizēm mēs satikāmies ar citu suņa saimnieku, un kāds svešs suns Riekstiņš pieskrēja pie Rango. Abi viens otram ilgi skatījās acīs, apostīja degunus. Neviens neko neteica. Kad Riekstiņš pavērsās, lai apostītu galu, kuru parasti osta suns sunim, Rango apcirtās apkārt, ierūca viņam purnā tik ļoti, ka Riekstiņš, žēli smilkstot, aizskrēja prom. Mūsu suns ir nekomunikabls. 

Zināju, ka sunim var būt tikai viens saimnieks, un tā kā es ļoti vēlējos iegūt šo nozīmīgo titulu, cītīgi suni audzināju - baroju, spēlējos, vedu ārā, sāku dresēt, sabāru, kad bija nepieciešams. Mans draugs Rihards bija asāks - reizēs, kad suns uzvedās patiešām slikti, dabūja arī žagaru. Man jau sāka likties, ka suns ir izvēlējies savu saimnieku... Rihardu. Tas mani briesmīiiiiigi sāpināja, jo viņš ir kaķu cilvēks, jo es pirku sunīti sev...

Lūzums mūsu - manās un suņa - attiecībās notika nesen, kad palikām divatā ar Rango dzīvoklī. Tā kā 5dien, 6dien bija jāstrādā naktī un biju ne lāgā gulējusi, ne atpūtusies, iemigu ap septiņiem vakarā. Suns nāca ar mani, gulēja ļoti nemierīgi, ir pa mirklim ierējās, jo gaitenī kāds dauzījās. Mamma bija sabiedējusi, ka sāk uzdarboties zagļi, kas ienāk priekštelpā, ja durvis palikušas vaļā, paņem kaut ko un iziet laukā. Mēs abi gulējām nemierīgi... līdz mirklim, kad suns, uzstājīgi ņurdot, pamodināja arī mani...

Pamodos. Ārā tumšs. Istabā tumša. Suns ņurd un ierejas. Liekas, arvien skaļāk un skaļāk. Kaut kur grabinās. Liekas, ārpusē. Arvien skaļāk un skaļāk. Suns nu jau rej diezgan skaļi. Nolec no gultas, aizskrien aiz tās, noslēpjas un rej. Liekas, ka grabinās istabā. Pusplika izmetos no gultas. Pirmā doma – dzīvoklī ir kāds un tagad cenšas tikt laukā. Trīcošām rokām un kājām metos līdz durvīm, ieslēdzu gaismu, atrauju vienas durvis. Otras ir vaļā. Manā priekšā stāv milzīgs stāvs. Ar kliedzienu esmu nost no durvīm. Suns rej kā sirēna – skaļi, nepagurstoši, paslēpies aiz gultas. Tik skaļi. Griež ausīs. Es kliedzu.

Mani apklusināja. Tas bija Rihards, kas no zemessardzes bez brīdinājuma pārradies ātrāk un nakts vidū centies tik mūsu dzīvoklī. Trīcošām rokām un trīcošām kājām stāvu viņa priekšā un raudu. Suns rej.

Saucu Rango, rokas trīc, kājas trīc. Suns rej un nebeidz.

Beidzot nāk. Sapratis, ka saimnieks sauc, nāk, bet riet nebeidz. Tikai tad, kad trīcošām rokām esmu viņu apskāvusi, nedaudz apklust. Rādu Rihardu, turpina riet. Nesaprot, kas noticis, kas bija pa kliedzieniem, kas par bailēm un uztraukumiem. 

Dzeru cukurūdeni, raudu. Kājas trīc. Rokas trīc. Suns ir apklusis. Nemierīgi sēž pie manām kājām, šaubīgi skatās uz Rihardu. Rihards glāsta mani, suni. 

Guļam - Rihards blakus šņākuļo, es nevaru iemigt, Rango skatās uz durvīm, ausis saspicējis.

“Suns ir izvēlējies tevi, viņš kopē tavas izjūtas.”

*

Vakar ar Rihardu un Rango dauzījāmies. Un Rango izsitās abi pēdējie piena zobi. Viens palika man plecā ar sarkanu asins traipu, otrs aizlidoja tālēs zilajās. Nu mūsu puika oficiāli skaitās pieaudzis.

Pirms mūsu sākuma...

Visus noteikti interesē, kā mēs satikāmies ar Samo, kas šo lielisko satikšanos ierosināja un kāds Samo bija pirms nokļuva pie manis. Es pastāstīšu.

(Bija zirgu kalendārs, šī bilde ļoti iepatikās un sev vēlējos šādu zirgu. Izgrie-
zu bildi, pieliku pie sienas un visu laiku skatījos uz viņu, iztēlodamās, kā būs,
kas man būs šāds zirgs. Man patika iztēloties. Un nepagāja ilgs laiks, kad tie-
ši šāds zirgs iekrita manās rokās...)

Viss sākās ar to, ka mana bērnības sapņotā fantāzija sāka kļūt reāla. Biju atradusi labu darbu, pietiekoši labu nodrošinājumu, lai iekrātu un varētu atļauties zirgu ar visām tā dārgajām izmaksām. No bērnības zināju, ka zirgs būs sarkans. Man patika sarkanie. Izteikti sarkans ar baltām kājām. Un kāpēc es gribēju kumeļu, nevis pieaugušu, labi apmācītu zirgu? Jo kumeļu/jaunzirgu vajag mācīt. Bet kas tas par zirgu, kas gatavs un izglītots iekrīt jātnieka rokās? Ar tādu var tikai jāt. Taču, lai izveidotu attiecības un savstarpēju sapratni nepieciešams lielāks laiks. Ir jāiesaistās apmācībā. Protams, bija risks, un daži uz manis skatījās pilni skepses, vēlēdamies atrunāt. Ko tu jauns cilvēks bez pieredzes un zināšanām izdarīsi? Bet gan jau. Gan jau kaut kā. Un galā būs labi!

Meklēju ilgi līdz biju atradusi divas pietiekami labas kandidatūras – vienu rudu četrām baltām kājām un vienu bēru četrām baltām kājām. Pirmais izrādījās man nederīgs - tā ķermeņa struktūra lika noprast, ka zirgs vairs nekāds lielais audzējs nebūs. Gribēju lielu, skaustā ap 1.7 m, tāpēc pievērsos bērajam. Bērais bija Samo. Bildēs viņš bija skaists. Sarkans, četrām baltām kājām, kā biju gribējusi.

Saimniece man uzrakstīja, piedāvāja savu zirgu pirkt. Pirms tam gan paprasot, kam man. Sacīju, ka hobijam. Jā, neko vairāk par hobija mīļzirgu arī nevēlos. Mož nākotnē iemācīsimies lekt, taču ne uz kādiem lielajiem augstumiem neiešu. Vienīgais, kas man patīk, tas varētu būt kross – mešanās auļos pa visādiem bezceļiem. Taču arī tikai savām interesēm. Un zirga interesēs :)

(Samo ar māti. Māte ir diezgan liela auguma - viens no priekšnoteikumiem, ka
arī dēls izaugs liels. Plus, viņa ir no iejādnieču zortes, kas, savukārt, nozīmē,
ka viņas gaitas ir pietiekoši skaistas...)

 

(Samo ar māti. Samora pirmā ziema, pirmais sniegs,
pirmais aukstums. Kādas varētu būt zirga sajūtas un
izjūtas, visu satiekot pirmo reizi? Bailes? Interese?)

(Samora dzimšanas diena. Kā saimnieki viņu lutina, pat kūka bija.)

Pērkot zirgu, aizdomājos arī par horoskopu zirgiem, par to, kā zvaigžņu stāvoklis ietekmē zirga raksturu, kādas tā spilgtākās rakstura iezīmes un kādi gaidāmie niķi... Mazliet paraušoties netā, atradu vienu interesantu rakstu - par zirga horoskopiem

Mans zirgs gluži tāpat kā es, ir vērsis. Kā sapratīsies divi vērši!?            

Mūsu gadalaiks ir pavasaris. Laiks - pienenes...