Man patīk skatīties, kā dzīvnieki ēd. Viņi mierīgi staigā savā nodabā un uzlasa zālīti, kas garšo vislabāk. Viņi nošķin smilgas, āboliņa ziedus, mazās lapiņas, uzmanīgi aplasa gārsu un arī nātru lapām šad tad neiet ar līkumu. Un ēd, un ēd, un ēd. Bāc, kapēc cilvēkiem tā visapkārt nevarētu mētāties paika un šie tik ietu un ēstu? BĀĀĀĀĀC, un ēšana taču ir vislielākā bauda. Eh, bet kamēr apkārt nemētājas kūkas, ķīseļa upes un biezpiena sieriņu krasti šim priekam jāizpaliek – skatīšos, kā villainītes ēd un barojas, nošķin zāli, iznīcina ērces un paplašina teritoriju, kurā nevajadzētu rādīties čūskām.
Aitām ir hierarhija. Un tā nebūt nav niecīga. Ir barvede, kas nāk vienmēr pa priekšu. Viņa ir pirmā pie našķiem un pirmā ganībās, kas iedveš bailes. Viņa nav ne lielākā, ne smagākā, ne draudīgākā, taču ir barvede. Diez pēc kādiem kritērijiem aitas izvēlas vadoni? Jā, vienīgais, ko varu teikt – viņa ir nosvērta, nav tāda vēja slota kā kā daža laba barā.
Ā, es nopirku teķi vārdā Dižā Ola. Miera mika, ar bambāļiem, kas pa zemi velkas. Knapi kust. Dienā, kad Dižo Olu ielaidu pie dāmām, šķita, ka visas meklējas. Taču tad, kad viņš bubinādams galanti viņām sekoja un uzmācās, sapratu, ka vienīgais, kas šai barā meklējas, ir Dižā Ola. Jā, nebūs tik viegli, kā bija šķitis ka būs. Rādās, ka uz aitēniem būs jāgaida prāvāks laika gabaliņš...
Un...
Nepagāja ne pāris dienas, kad hormonu atraisīties pūlis beidzot sāka nodoties hedoniskajam dzīvesveidam. Jes! JES!!!! Tagad sāksies atskaite - pieci mēneši un pirmajiem aitēniem jāsāk skriet mājās. Un šīs būs pirmās dzemdības, kurās es būšu galvenā palīdze. Āaaa!!!! Man ir pieci mēneši, lai lasītu uzziņu literatūru un konsultētos ar gudrākiem cilvēkiem.
Ja runājam par plusiem un mīnusiem: lielākais pluss ir tas, ka aitas apēd visu un tikpat kā nekas vairs nav jāpļauj. Lielākais mīnuss – ābeļdārzs jāpļauj, grib vai ne. Un tur zāle, tik laba, ka siens jāvāc. Ar rokām. Ar grābekli. Ar Martuli uz muguras.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru